Garatakas stāsts:
Mēs satikāmies pie vecā ozola. Katrs nācām no savas puses, bet sapratām, ka mums visiem ir pa ceļam. Gājām viens aiz otra, lēnām, uzmanīgi. Cits gāja uz rokām (cits ar mokām), mazie stutēja lielos, taisnie līkos. Citam trīcēja ļipa, bet uz priekšu visi tika. Pāri ziedošām pļavām un staignājiem purviem garataka ieveda mūs liela un nezināma meža vidū. Mežs bija tumšs un necaurredzams, bet mēness mums rādīja ceļu tālāk. Ceļš likās garš un nebeidzams. Te pēkšņi aiz muguras vilks! Sabijāmies, bet ātri sapratām, ka pelēcis ir mūsu draugs un izvedīs mūs no meža. Drīz vien ārā bijām un devāmies tālāk ar mūsu ceļabiedru.
Nakti nomainīja diena. Nozuda migla, nozuda rasa un visi nonācām pie ezera, kuram ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet, bet aiz tā kūp pirtiņa. Veca kā vectētiņš. Mūsu garataka aizveda līdz pašām pirtsdurvīm. Visi cieši kopā salīdām iekšā, vilks gandrīz asti durvīs ievēra. „Ei, nelaid garu ārā!” Garaiņiem kūpot, pērāmies ar vībotņu slotiņām. No pirts iznākuši, ieraudzījām pupu, garo pupu. Tik gara, ka nevar galotni saredzēt. Pa zariņam, pa lapiņai tagad tik uz augšu…
Par GARATAKU vairāk - www.garataka.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru