Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa rašanos iedvesmoja kāds pasākums Šķilbēnos, - uz koncertu bija atbraucis Antons Slišāns kopā ar kaimiņu ciemā 1980. gadā dibināto Upītes etnogrāfisko ansambli. Koncertā viņi dziedājuši, pinuši vainagus, un Rozālija Slišāne citām sievām teikusi: „Mes tuopat varātu!” Tā arī viss sācies. Ilggadējā ansambļa vadītāja Aina Slišāne atceras to laiku: „Razulītei dzīsmes, Ļucei daudzi dzīšmu, Tutiņa Anne dzīd – nu tod Anni vuoksam! –, Vera Dzierve, Pītera Staze, Lemešovskuo Marīte, Slišanu Leontina ar suleigū bolsu – tuo pa mazeišam, pa mazeišam sasavuoca sīvas i suoka dzīduot lūpkūpieju pasuokumūs, pyrmuos ražas svātkūs, pļaujas svātkūs, kombainerus dryvā provadūt… Tod i suoka ansamblis veiduotīs.”
Par oficiālo Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa dibināšanas laiku tiek pieņemts 1981.gada novembris. Tolaik par Šķilbēnu kluba vadītāju strādāja Zigrīda Vancāne (toreiz Logina) un viņa kļuva par ansambļa pirmo vadītāju, kā ansamblis pats sauc, – „krustmāti”. Zigrīda ansambli vadīja pirmos divus gadus. Visi ansambļa mēģinājumi līdz pat deviņdesmito gadu sākumam notika Šķilbēnu muižā esošajā klubā, bet pēc tam tie bijuši gan pie Teklas Pužules (Ļucītes), gan Ainas Slišānes, gan Rekovas jauniešu centrā „Zvaniņi”, gan Rekavas vidusskolā. Šobrīd sievas sanāk vai nu Šķilbēnu pagasta kultūras centrā “Rekova” vai mājās pie Irinas Husares.
Pirmā dziesma, ko ansamblis dziedāja, bija Rozālijas „Es apsieju lynu dryvu”, kas kļuva par Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa himnu. „Razulīte i Ļuce beja vuss pundaments” – tieši abu māsu teiktās dziesmas sākumā veidoja ansambļa repertuāru, un arī šobrīd vairāk nekā puse ansambļa repertuāra dziesmu ir Razulītes pūra dziesmas. Rozālijai Slišānei 2006.gadā tika piešķirta Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija. Razulīte visus gadus bijusi ansambļa dziedātāju paraugs un zvaigzne.
Kā atceras Zigrīda Vancāne, pirmais ansambļa koncerts bijis Balvu gadatirgū, sievas uzstājušās uz skatuves. Līdzi ticis vests siers un alus, cienāti klātesošie. Iesaistīts arī muzikants, kurš spēlējis mūzikas instrumentus. Pirmsākumos ansamblim pavadījumu uz akordeona spēlējusi Maija Slišāne no Upītes. Ansamblī piedalījies arī Rozālijas Slišānes vīrs Jāzeps Slišāns, kurš spēlējis garmošku.
Sākumā ansamblī dziedājušas 8–9 sievas, bet skaitliski vislielākais ansamblis bijis ap 1988. gadu, kad te dziedājuši 23 dalībnieki. Vēlākos gados un arī šobrīd ansambļa dziedātāju skaits vidēji ir 9–13 dziedātājas.
Vēlāk, pēc Emīlijas nāves, ansambļa vadīšanu uzņēmusies Aina Slišāne, kura bijusi arī Šķilbēnu pagasta kultūras dzīves organizatore, pagastā pazīstama kā ļoti enerģiska un darbīga sieva, kas visus pasākumus organizē ar lielu mīlestību. Aina ansambļa darbībā iesaistīja arī savus mazbērnus, taču kopumā ansambļa pastāvēšanas laikā bērni un jaunieši tā sastāvā bijuši vien uz īsu laiku. 2007. gadā ansambļa vadītājas pienākumus Aina nodeva jaunās paaudzes dziedātājas Irinas Husares rokās, kura ansamblī tobrīd bija dziedājusi jau vairāk nekā 20 gadus. Irina atceras: „Man daudzi napraseja! Aina uzrakstieja kladeiti, kur ir saraksteiti vuordi, telepona numeri, personas kodi, īdeva i pasceja: „Tu byusi vadeituojs!” Jadze (Jadviga Kovaļevska – viena no pirmajām dziedātājām) piebalsojusi: „Kas ta cyts byus, ka na tu!””
Šķilbēniešu dziesmas skanējušas visā Latvijā – dziedājušas Siguldā, Rīgā, Valmierā, Valkā, Preiļos, Daugavpilī, Līvānos, Kuldīgā, Rožupē, visos festivālos „Baltica", ieskaitot pašu pirmo, kas notika Latvijā 1988. gadā. Dziedājušas Latgales tautasdziesmas svētkos Balvos, 3x3 nometnē Viļakā (1996), pasākumā „Dziesma Abrenei” (1996), jauniešu folkloras nometnē „Balkani ‘99”, etnogrāfisko ansambļu salidojumā Vecumos (1989), Tautas teātru salidojumā Balvos (1990), Viļakas 700. jubilejas pasākumā (1993), Latgales dienā Brīvdabas muzejā (2011), festivāla „Baltica 2015” koncertā „Ziemeļlatgale. Mantinieki” Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (2015) un daudzos citos pasākumos visā valstī, kā arī dziedājušas kāzās, bērēs, citu ansambļu jubilejās, tāpat dziedājušas saļmas. Ar savām dziesmām sievas viesojušās arī tuvākajās kaimiņvalstīs – bijušas Igaunijā un Lietuvā.
Šķilbēnu etnogrāfiskajam ansamblim ir plašs un daudzveidīgs repertuārs – sievas dzied darba, kāzu, karavīru, apdziedāšanas, mīlestības, humora pilnas tautasdziesmas un ziņģes, Tolku un Dzagiuzes bolsus, kā arī pēc situācijas un vajadzības īpaša vieta allaž ir Dīva dzīsmem. Ansambļa sievas ir arī rotaļu un danču zinātājas. Šķilbēniešu dziesmas un dančus savos repertuāros iekļāvušas arī jaunākas paaudzes folkloras kopas – vietējie „Rekavas dzintars”, folkloras kopa „Upīte”, Rīgā esošās folkloras kopas „Dandari”, „Ceidari” un citas. Ansambļa vai tā dziedātāju dziesmas atrodamas daudzu folkloras un tradicionālās dziedāšanas pētnieku arhīvos.
Laika gaitā mainījusies ansambļa dziedāšanas maniere. Ja pirmsākumos visas dziesmas pamatā sākusi viena dziedātāja – Razulīte, Emīlija vai vēlāk Ļuce, tad tagad ansambļa mērķis ir parādīt, ka katra dziedātāja var būt suoceja. Dziedāšanas prasmes sievas ir papildinājušas arī nodarbībās pie tradicionālās dziedāšanas skolotājas Zanes Šmites.
Kaut arī katrai no ansambļa sievām ikdienas dzīve pilna ar dažādām rūpēm par darbu vai mājas soli, Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa mēģinājumi un braucieni nav iedomājami bez humorpilnām pavilkšanām uz zoba, smiešanās, dziedāšanas visas nakts garumā un vienkārši sirsnīgas kopā būšanas. Katrai no dziedātājām līdzās dziesmu pūram ir arī kādi kuriozu pilni atgadījumi, ko atcerēties no ansambļa dzīves.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru